1. Pēc Hēgeļa domām morālai un tikumiskai rīcībai kopējais ir tas, ka tās abas tiek vadītas saskaņā ar cilvēka iekšējo pārliecību. Rīcība piespiedu kārtā nevar būt ne morāla ne tikumiska.
Moralitāte jebkurā gadījumā ir plašāka par tikumību. Moralitāte nav tikai tādā nozīmē, kā morālais labais. Morāle tiek attēlota, kā brīva griba. Tādēļ tajā ietilpst arī nodoms, apņemšanās un morālais ļaunums. Nodoms, kas pēc savas būtības ir labs, ar tā sasniegšanai izmantoto rīcību var nonākt pilnīgi pretrunā. Piemēram var būt labs nodoms, bet lai to sasniegtu ir paredzama nozieguma izdarīšana. Tādā gadījumā cilvēks šo noziegumu var izdarīt labu motīvu vadīts, tātad viņaprāt tā ir morāla rīcība, kas nāk no cilvēka pārliecības. Rīkojoties nodoma sasniegšanai rīcība var neiznākt tāda, kā to vēlas, tādēļ indivīds to var neatzīt par savu vainu, jo par vainu var uzskatīt rīcību, kad tā ir apzināti veikta pamatojoties uz zināšanām.
Turpretī tikumība iekļauj tikai to moralitātes daļu, kas atbilst sabiedrībā pieņemtajiem likumiem un vērtībām. To var uzskatīt par sava veida tiesību un moralitātes apvienojumu, kas pamatojas uz rīcību pēc iekšējas pārliecības. Tātad, manuprāt, Hēgelis neuzskata, ka rīcība, kas ir saskaņā ar sabiedrības likumiem un vērtībām, bet tiek veikta piespiedu kārtā būtu uzsatāma par tikumisku.…
