Mēs ikdienā dzīvojam saspringtā ritmā, visa mūsu dzīve paiet sabiedrībā, mums ir mērķi, kas saistīti ar slavu, godu, izskatu, ģimeni, kompāniju, draugiem, atzinību un visi citi mērķi, kas mūsdienu cilvēkam liekas pašsaprotami. Visbiežāk mēs tam visam dzenoties pakaļ, piemirstam paši par sevi, par to vai mūsu dvēsele nav cietusi no bezrūpības, vai neesam zaudējuši sevi skrienot pakaļ citiem? Šobrīd jauniešu sabiedrībā ir populārs stāstiņš par četriem draugiem. Stāstiņš ir par ķermeni, stāvokli sabiedrībā, ģimeni un dvēseli, un morāle ir tāda, ka mums rūp viss virspusējais, bet pašas svarīgākās lietas mēs noniecinām. Domāju, ka daudziem mūsdienās pietrūkst laika un iespēju pabūt vienatnē: divvientulībā, lai izkoptu pašam sevi. Augusts Milts darbā „Ētika. Saskarsmes ētika” pārliecinoši pauž viedokli, kas sakrīt ar maniem spriedelējumiem: „Kopmītnēs, pārblīvētos dzīvokļos, kur vienā istabā mīt četri un pat vairāk iemītnieku, ir īpaši izjūtamas, cik svarīgi ir noģist , kad otram ir nepieciešama palīdzība un kad ir vēlēšanās pabūt vienatnē ar sevi, savu darbu piedzīvojumiem un domām”. Tomēr runājot par vientulību ir arī tāda vientulība, kad cilvēka būtība tiek sagrauta, ja vientulība ir uzspiesta atstumtība, kad cilvēks jūtas atstumts un nevajadzīgs, šāds stāvoklis cilvēku var pazudināt ātrāk kā sabiedrība, tas var iznīcināt pašcieņu, ticību sev, cerību un iespējams novest līdz sliktākajam iespējamajam iznākumam: nāvei.…
