Dārzeņkopība ir specializēta dārzkopības apakšnozare, kura aptver dārzeņu audzēšanu atklātā laukā un segtajās platībās. Tās uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājus ar dārzeņiem atbilstoši fizioloģiskajai normai – 150 – 160 kg vienam iedzīvotājam gadā. Latvijā dārzeņus audzē kopš seniem laikiem un par vissenākajiem tiek uzskatīti rāceņi, zirņi un kāposti (4. līdz 11. gadsimts). Par Latvijas dārzeņkopības prasmi liecina vairākas, pat pirms 300 gadiem izdotas grāmatas. Dārzeņkopības attīstību Latvijā sekmējuši tādi ievērojami entuziasti kā Sīmanis Klevers, Jānis Reņģe u.c. Viņu ierosmē un vadībā jau 20- tajos un 30- tajos gados izdota tā laika progresīvāka literatūra, veidojās pirmās Latvijas sēklu firmas, pirmās mācību iestādes un izmēģinājuma stacijas.
Ar 1991. gadu, valsts un statūtsaimniecībām sabrūkot, dārzeņu ražošanas iniciatīvu pakāpeniski pārņem zemnieki un piemāju saimniecību īpašnieki, tāpēc pēdējos gados izmainās arī saimniekošanas struktūra. Šobrīd Latvijā pieaug arī šauri specializēto dārzeņkopības novirziena saimniecību skaits, t. i., saimniecības, kuras nolēmušas nodarboties ar dārzeņkopību komerciālos nolūkos. …
