Mūsu zemes veidols 13,gs, sāka strauji mainīties. Rietumeiropas arhitektūrā jau valdīja gotikas stils. Ziemeļeiropā tas bija pazīstams specifiski atturīgā, salīdzinoši askētā variantā. Latvijā senākajām mūra celtnēm vēl bija skaidras romānikas konstruktīvās iezīmes. Tā, kā šī stila laiks bija pagājis, tad bieži romānikas pamatprincipi tika izmantoti tikai celtniecības sākumposmā. Tos var saskatīt tikai plānojumā, celtņu izmēros un to masīvajās būvformās. Parasti jau pēc dažiem celtniecības gadiem uzsākās būves tika pārplānotas un piemērotas vismodernākajām tālaika prasībām, kādas valdīja Vācijas arhitektūrā. Kaut arī senākās mūra celtnes ir no akmens- Latvijas laukakmeņiem un plienakmeņiem-, jau 13,gs. Par izplatītāko celtniecības materiālu kļuva vietējā sarkanā māla ķieģeļi, ko saistīja ar kaļķa javu. Sarkanais ķieģelis, kuru sākumā lietoja tikai atsevišķu detaļu izveidošanai, 13.gs. plaši tika izmantots visā Ziemeļeiropā, tāpēc šo stilu bieži sauc par „ķieģeļu gotiku”. Latvijā gotikas stils bija noteicošais visus viduslaikus līdz pat Livonijas sabrukumam – apmēram 300 gadus.
Senākās mūra celtnes bija aizsardzībai domātās pilis, kuras parasti cēla nopostīto pilskalnu vietā. Tās bija svarīgas fortifikācijas būves – plaši nocietinājumu kompleksi, kuru arhitektūrā nav lielas atšķirības starp romāniku un gotiku. Atsevišķas stilistiskas iezīmes redzamas tikai detaļās. Šodien par seno celtņu varenumu var spriest tikai pēc mūru fragmentiem, kuri saglabājušies vairākās Latvijas vietās.
…
