Par romantismu mēdz uzskatīt literatūras virzienu, kas radās 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā Rietumeiropā. Manuprāt, tas nav tikai literatūras virziens, drīzāk gan domāšanas metode, pasaules uztveres veids. Ne velti J. Kursīte izvirza dalījumu poētiskajos tipos, nevis virzienos un strāvojumos, un viens no trim ir romantiskais poētiskais tips. Mūsdienās lieto jēdzienu romantika, ar ko apzīmē patiesu jūtu izpausmi intīmā atmosfērā, nereti pārsteiguma formā. Te vēl ir jaušama saikne ar romantismu kā virzienu, kaut patāla, saglabājot kolektīvajā apziņā iesakņojušos priekšstatus par romantismu, piemēram, kā neatņemama sastāvdaļa ir intīms apgaismojums (mēness, mēnesnīca), vēstules un dāvanas (zīmītes, vēstules, vaiņagi, ziedi), divvientulība, mūzika, daba (mežs, upes mala, kapsēta, parks, pikniks).
Mans mērķis nav uzskaitīt romantisma pazīmes un censties tās sameklēt Poruka un Aspazijas darbos, lai pierādītu vai apstrīdētu šo darbu piederību romantisma virzienam. Es centīšos atklāt abu autoru pasaules modeli, rakstības manieri un meklēt kopīgo un atšķirīgo. Šim nolūkam izmantošu J. Poruka garstāstu (vai īsromānu?) Pērļu zvejnieks (1894) un 5 Aspazijas dzejoļus no krājuma Sarkanās puķes (1897). …
