Spānija, Grieķija un Portugāle ir vienas no jaunākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šīs valstis ir nostiprinājušas savu parlamentāro sistēmu tikai divdesmitā gadsimta pēdējā ceturtdaļā, nomainot autoritāro politisko režīmu ar demokrātisko politisko režīmu. Par spīti lielajām atšķirībām šo valstu nācijas veidošanas procesā, daudzi politikas pētnieki apskata Grieķiju, Portugāli un Spāniju kopumā, balstoties uz vēsturisko pieredzi, ekonomisko attīstību, kā arī uz ģeogrāfiskā novietojuma līdzību.
Pastāvot komerciālajam un politiskajam spiedienam, Grieķijas un Spānijas valdības atļāva komerciālo televīziju izveidošanu 1989. gadā. Grieķijā tika izveidoti deviņi visu valsti aptveroši televīzijas kanāli, no kuriem 6 bija komerciālās televīzijas, savukārt trīs – sabiedriskās televīzijas. Līdzīga komerciālo televīziju veidošanās tika novērota arī Spānijā. Ja iepriekš sabiedriskās televīzijas atspoguļoja notikumus galvenokārt no viena skatu punkta, izceļoti valdības nozīmi, tad komerciālās televīzijas parādīšanās sekmēja lauka/ sfēras izveidošanos publiskajām debatēm. Jau minētie komerciālie mediji radīja telpu jaunajiem medijiem, lai pētītu sociālās problēmas (korupcijas līmeni valstī, kriminālo situāciju), kam iepriekš sabiedriskie mediji nepievērsa uzmanību. Tika sekmēta indivīdu iesaistīšanās televīzijas publiskajā dzīvē, veltot uzmanību indivīdu problēmām un dzīvei kopumā. Līdz ar to ir iespējams secināt, ka demokrātijas konsolidācijas process, kas aplūkojams kopā ar komerciālās televīzijas parādīšanos, veicināja jaunu komunikatīvo elementu izveidošanos, kas ļāva iepriekš ignorēt sabiedrības grupām iesaistīties publiskajā/ politiskajā dzīvē.
Pievēršot uzmanību jēdzienam „tabloidizācija”, jānorāda, ka tas attiecās uz citu jēdzienu „tabloīds”, kas vairāk ir žurnālistisks žargons, nevis zinātnisks koncepts. Tā negatīvā nozīme attiecas uz nopietnas žurnālistikas pasliktināšanās procesu.
…
