Psihoanalīze ir virziens psiholoģijā un filozofijā, kas pievērš uzmanību uzvedības un domāšanas neapzinātajiem cēloņiem. Psihoanalīze par savas analīzes mērķi izvirzīja problēmas, kas, neapšaubāmi svarīgas un aktuālas mūsdienu sabiedrībai un teorētiskai domai. Psihoanalītiķi par dominējošo faktoru pieņem apziņu, bet par sabiedriskās attīstības kritērijiem- cilvēka pašsajūtu sociālajos apstākļos.
Klasiski par psihoanalīzes tēvu uzskata Zigmundu Freidu, lai gan psihoanalīzes iedīgļi pastāvēja jau pirms viņa, un arī modernā psihoanalīze Freida idejas izmanto samērā maz. Taču šis darbs būs par Freida pētīto jautājumu, par Oidipa kompleksu un patības, jeb cilvēka „es” lomu psihoanalīzē un cilvēka dzīvē.
Freids nonāca pie secinājuma, ka bērniem piemīt seksualitāte ilgi pirms tam, kad pieaugušajiem par to rodas kādas aizdomas. Seksualitāte ir personības pamatā.1 Viņa viedokli gan apstrīdēja, jo cilvēkiem patika domāt, ka bērni pēc dabas ir nevainīgi.…
