Mēs paši to neapzinoties un negribot īstenībā, atbalstām vardarbību, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs neiesaistāmies konfliktos, kuri notiek mums līdzās. Izlasot rakstus par to, ka 2017. gadā Vērmanes dārzā tika rīkots eksperiments , kuras rezultāti mani biedē, jo no 50 garāmejošiem cilvēkiem, kuri redzēja speciāli sarīkotu konfliktu tikai 8 iesaistījās. Manuprāt, tas ir nepieņemami. Kā mēs varam kaut ko iebilst, ja paši to neapzinoties pieļaujam.
Vēlos piebilst, ka, manuprāt, vardarbība būs tik ilgi, kamēr mēs paši to pieļausim. Vardarbība ir visur apkārtnē, mēs vienkārši to neredzam vai negribam redzēt. Viss ir atkarīgs no mums pašiem, kamēr mēs ļausim sev kāpt uz galvas, tikmēr viss arī notiks. Ļoti liela kļūda ir tāda, ka cilvēki vienkārši nerunā. Ja cilvēki nebaidītos paust savas domas, bailes vai viedokli, tad arī citu attieksme būtu daudz savādāka, iespējams, labāka, iespējams, sliktāka. Bet, kā sava – “nepamēģināsi - nezināsi”. Manuprāt, mums vairs nav ko zaudēt, jo vardarbība ir kļuvusi par mūsu ikdienu, un tikai mēs paši o varam mainīt.
…
