Atkritumu savākšana un transportēšana

Ievads Sadzīves atkritumu savākšanas un transportēšanas noteikumi Atkritumu savākšanas veidi Nešķiroto atkritumu savākšana Šķiroto atkritumu savākšana Trīs krāsu konteineru šķirošanas sistēma Viena konteinera šķirošanas sistēma Secinājumi Izmantotā literatūra Atkritumu šķirošana ir ļoti svarīgs process. Katram cilvēkam gan Latvijā, gan visā pasaulē vajadzētu ar to nodarboties. Tomēr plašu atzinību atkritumu šķirošana ir ieguvis tikai dažās valstīs. Mēs pārāk vieglprātīgi izturamies pret dabu; tikai mūsu slinkums, neizlēmība un nevēlēšanās kaut ko darīt ir vainojamas pie atkritumu kalniem Latvijas izgāztuvēs. Daba daudzviet Latvijā ir piesārņota, tā ir cilvēku vaina, tiem ir vienalga, kas notiek apkārt. Par atkritumu šķirošanu daudzi nedomā, jo ir pārāk aizņemti ar sevi, ar saviem darbiem un dzīvi, viņi nedomā globāli un nevēlas to darīt. Viņi pat neaizdomājas, ko cilvēce nākotnē darīs ar atkritumu kalniem, un tā nemaz nav tik tāla nākotne – iespējams, jau mūsu bērniem būs jācīnās ar atkritumu izraisītajām problēmām. Latvijā ir tik daudz skaistu ainavu, kuras pēc gadiem varbūt neviens vairs nevarēs apbrīnot, jo to vienkārši nebūs, iznīcināt ir viegli, bet tādu zaudējumu nevar atgūt. Vai atkritumu kalni nenomāks vidi? Vai tie neiznīcinās veselas ekosistēmas? Šie jautājumi ir bez atbildes, jo tas, kas var notikt ir atkarīgs tikai no mums pašiem – vai mēs kaut ko darīsim, lai to nepieļautu. Kā reiz mūsu senčus mudināja kāds slavens jaunlatvietis – katram ir jāsāk ar savu māju, savu sētu un saimniecību, lai kaut kas notiktu plašākā mērogā. Ir tik daudz iepakojuma veidu, kurus varam šķirot. Nosaucot: plastmasa, stikls, papīrs, mēs nespējam uzburt šo ainu. Plastmasas pudeles, konservu bundžas, kartona kastes, stikla pudeles, pierakstītās skolas burtnīcas, čipsu pakas un polietilēna maisiņi – tie ir tikai daži no atkritumu veidiem, kurus ir iespējams pārstrādāt; gandrīz visu, kas gatavots no stikla, papīra un plastmasas var izmantot vēlreiz. Manuprāt, viens no retajiem izņēmumiem ir tualetes papīrs, kurš dabā gana ātri sadalās. Izlietotās baterijas un vecās elektropreces arī nevajadzētu vest uz atkritumu izgāztuvēm, bet uz tām speciāli paredzētām vietām, Latvijā beidzot tās var nodot veikalos. Vācijā atkritumu šķirošana ir sasniegusi gandrīz vai pilnību – tā darbojas ļoti veiksmīgi, tur dažos veikalos var nodot pat pildspalvu kodoliņus, kurus uzpilda vēlreiz. Tātad šķirot var ļoti daudz ko, vajag tikai gribēt. Protams, problēmu, kas saistītas ar atkritumu šķirošanu, Latvijā ir ļoti daudz. Laukos šādu iespēju ir ļoti maz, taču laucinieki daļu atkritumu realizē paši: daudziem, arī manai vecmāmiņai, laukos ir komposta kaudze, kur tiek bērti tādi atkritumi kā olu čaumalas, kartupeļu mizas u.t.m.l. Es šajā procesā neko sliktu nesaskatu – labāk ēdienu atliekas izbarot lopiem vai bērt komposta kaudzē, kur tās veido mēslojumu, kuru izmanto vēlreiz, nekā vest uz izgāztuvi. Tomēr es neatbalstu to atkritumu „šķirošanas” veidu, kuru minēja Estere – dedzinot papīru, cilvēki nodara ļaunu dabai, jo dedzinot rodas dūmi, kuri piesārņo atmosfēru. Labāk vajadzētu papīru šķirot. Es dzīvoju mazpilsētā un zinu, cik grūti ir šķirot atkritumus, jo nav kur to darīt. Cilvēkus ir grūti pārliecināt par atkritumu šķirošanas nepieciešamību, ļoti bieži dzirdams arguments pret atkritumu šķirošanu ir tās iespējamā dārdzība – ja jau tik daudz ir jāmaksā par viena veida atkritumu izvešanu, cik būs jāmaksā, ja izvedīs četru veidu atkritumus? Latvijā tā ir liela problēma. Tie, kuru attieksme ir pilnīgi bezatbildīga, nodomā: „Es taču nemaksāšu par atkritumu aizvešanu, ja tos tuvējā mežā var izgāzt par brīvu!” Kā gan mēs varam cerēt uz atkritumu šķirošanu, ja atkritumi pat netiek aizvesti uz izgāztuvi? Problēma ir cilvēku domāšanā, tā ir jācenšas mainīt. Priecē tas, ka medijos parādās reklāmas, kuras mudina šķirot atkritumus, tomēr arī valdībai vairāk vajadzētu pievērst uzmanību šai problēmai, jo tā jau ir kļuvusi par valsts mēroga problēmu. Varbūt Latvijai derētu mācīties no citu valstu pieredzes, varbūt vajadzētu ieviest likumus, kas paaugstina cenu par kopējo atkritumu izvešanu un kā alternatīvu piedāvāt atkritumu šķirošanu? Tomēr vispirms ir jācīnās ar dabas piesārņotājiem; mēs katru gadu piedalāmies talkās, kurās, starp citu, atkritumi pārsvarā netiek šķiroti, par ko es vienmēr brīnos. Daudzi cilvēki būtu gatavi viena liela atkritumu spaiņa vietā novietot četrus mazākus, jo izlietoto iepakojumu un citu atkritumu daudzums jau nemainīsies, ja tos sašķiros. Daudzi lauku iedzīvotāji būtu gatavi šķirot atkritumus, jo viņi sev apkārt redz atkritumu nepārstrādāšanas sliktās sekas: sabojātas dabas ainavas un piemēslotas mežu noras. Bieži laucinieki nesaprot, kāpēc pilsētu iedzīvotāji neizmanto viņiem dotās iespējas šķirot atkritumus, bet, manuprāt, daudzi pilsētnieki vienkārši neaizdomājas par atkritumu radīto postu – pilsēta taču ir tīra, viss ir kārtībā. Viņi neiedomājas, ka katrs cilvēks, kurš šķiro atkritumus, savu padarīto var uztvert kā mazu daļiņu, kā labu domu, tas ir piliens, kas atņemts milzīgajai atkritumu jūrai, bet jūra taču sastāv no maziem pilieniņiem. Ja katrs izsmeltu pa lāsei no jūras, mēs spētu uzveikt šo problēmu, bet mēs to spējam tikai kopā.