Vai dzīve, ko dzīvojam, ir mūsu „pašu” dzīve? To taču nosaka faktori, kurus gandrīz nemaz nevaram ietekmēt, to nosaka varas, kuras, šķiet, pēc savas patikas izrīkojas ar mums. Un tomēr šī dzīve ir mūsu – vismaz pēdējā brīdī. Tikai mēs paši varam to pabeigt, lai kas vai kurš arī to nosacītu. Mēs paši – savā priekšā – esam atbildīgi par šo dzīvi, neviens – pat galējā punktā – nevar pārņemt šo atbildību. Šo apstākļu dēļ dzīves māksla ir nopietns mēģinājums jau laikus iesavināt dzīvi un varbūt pat izveidot no tās „skaistu dzīvi”.
Dzīves māksla nepavisam nav „viegla”, tā ir darbs pie paša autonomijas un māka palīdzēt citiem. Ka dzīves mākslu daži vieglprātīgi uzskata par „kaut ko virspusēju”, atvēdināms uz to, ka modernajos laikos tā vairs nav bijusi nopietnas refleksijas priekšmets. Tomēr dzīves mākslā ir „kas filosofisks”, jau pats nosaukums ir radies filosofijā un ticis izmantots antīkajā pasaulē. [2.]
…
