Nosakot indivīda un sabiedrības, personiskās iniciatīvas un sociālās nepieciešamības attiecību problēmu, Fevrs apgalvoja, ka individuāla vīzija ir viens no kolektīvā pasaules redzējuma variantiem: civilizācija dod cilvēkam iespējas, kā viens vai otrs indivīds to izmantos, atkarīgs no viņa, no viņa spējām. Vienmēr pastāv daudzas atšķirīgas potences, uzvedības varianti atsevišķam cilvēkam, viņa pašizpausmei un iniciatīvai. Fevrs piebilst, ka cilvēku kopienai piemītošais kopējais pasaules redzējuma raksturs, dzīves stils, kultūras valodas, mentalitāte, nav atkarīga no sociālajām grupām un indivīdiem. Kultūra veido it kā „ neizprotamu sfēru”, aiz kuras robežām tai piederošie cilvēki nespēj iziet. Šīs robežas nav izjūtamas, jo šīs mentālās un kultūras sfēras iekšienē, cilvēki subjektīvi jūtas brīvi.
Žaks De Gofs atzīmē, ka mentalitāte mainās vislēnāk. Mentalitāte paliek neatrefleksēta un līdz ar to- neatklāta. Viņš norāda, ka mentalitāte ir saistīta ar žestiem, ievirzēm, uzvedību. Viņš piedāvā mentalitāti izskatīt kopā ar tādiem komponentiem, kā ideoloģija, vērtības, kas ir fiksētie komponenti, un sociālā iztēle, kas ir modelis, pasaules aina. Pēc viņa domām, mentalitāte sarežģīti un netieši saistīta ar sabiedrības materiālo dzīvi, ar rūpniecību, demogrāfiju, sadzīvi.…
