Audzināšana ir vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākamajai. Audzināšana ir sabiedriska parādība, bez kuras nav iespējama sabiedrības attīstība, jo katra jauna paaudze sākot patstāvīgu dzīvi, apgūst iepriekšējo paaudžu materiālās un garīgās vērtības. Tā ir vēsturiski konkrēta, un to nevar aplūkot atrauti no sabiedrības sociālās un ekonomiskās dzīves, tā attīstās kopā ar kultūru, politiku un ekonomiku, kas, pēc autores viedokļa, spilgti tiek atainots izvēlētajos vārdos. Jo tieši visi izvēlētie vārdi spilgti attēlo kā laika periodos mainās izglītības virziens, kādā periodā sabiedrība ir nonākusi līdz domai, ka izglītība ir sevišķi svarīga sabiedrības attīstībā, ka ir nepieciešams ieviest obligāto izglītības sistēmu ar valsts pārraudzību pār to. Šie atslēgvārdi parāda, ka sabiedrība, virzoties laikam uz priekšu, ar katru mirkli saprot aizvien vairāk to, ka izglītība un līdz ar to arī pedagoģija ir sabiedrības attīstības neatņemama sastāvdaļa. Ar iepriekšminēto autore cenšas vērst uzmanību uz to, ka sabiedrība ar katru brīdi aizdomājas aizvien vairāk par to, ko ir teicis Jānis Greste “Vai ir kas varenāks par skolotāju? Vai ir atbildīgāks uzdevums? Vai no skolotāja nav atkarīga valsts – tautas liktenis? Vai tas nav kuģa stūrmanis, kura varā ir kuģi griezt vēlamā virzienā? Vai ir atbildīgāks darbs nekā skolotājam? Citi veido koku, metālu, ādu, rušina zemi, raksta papīrus, pērk un pārdod, bet skolotājs apstrādā dzīvu cilvēku bērnus.” …
