2.Dzejoļos ir sastopami bieži dabas motīvi, kā arī kāda konkrētāka auga, piemēram, dadža vai kādas puķes apraksts.
Ceļa malā aug dadzītis,
Mīļais dieviņš tam apvilcis
Adatu kažociņu.
Apkārt tam skraida vējiņi
It kā nerātni puisēni,
Rausta aiz bārdiņas viņu.
Daudz izmantoti tiek arī Pavasara un rudens sižeti:
Kā pirmais strautiņš projām sviež
Savu ledus kažociņu,
Un aši pakaļ urdziņas riež,
Lai panāktu vēl viņu.
Vai arī
Kur putniņi palikuši?
Viss kluss, viss kluss!
Un, spārniņus ievilkuši,
I tauriņi dus.
4.Aspazijas dzejā jūtami liriskā „es” pārdzīvojumi par grūto un ierobežoto bērnību, ko autors ir izstāstījis ar simbolu palīdzību
Dzejas tekstā grūti ko pateikt par liriskā „es” uzskatiem par
sevi, jo galvenokārt runā par apkārt notiekošo. Bet pasauli liriskais „es” uztver krāsainu – redz dabas norises un tās bagātības, kur citi tās nesaskata.
Liriskais „es” šajos dzejas pantos runā pats sev, jo nav nojaušams, ka šie apraksti ir veltīti kādai personai.
No cilvēku redzespunkta liriskais „es” visnotaļ varētu būt vientuļnieks, bet no sava – piederošs pie dzīvās dabas, jo visas savas emocijas un pārdomas prot izteikt ar dabas norišu palīdzību.…
