Atšķirībā no pārējiem literatūras veidiem-epikas un drāmas-lirikas centrā ir pats autors,un uzsvars ir nevis uz attēliem,bet uz pašizpausmi.Dzeja ir autora pārdzīvotas attieksmes atklājēja pret pasauli un sevi pašu.Savā valodiskajā izpausmē tā ir īpaši organizēta autora pārdzīvota runa.Lirikas būtība vistiešāk izpaužas meditācijā,emocionālās pārdomās.Tāpēc starp lirikas žanriem parasti pirmajā vietā liek meditatīvo.Līdz ar to turpimākie pārspriedumi par dzejoļa analīzi balstīsies galvenokārt uz meditatīvo,mazāk uz aprakstošo un vēstījošo līriku.
Lirikas teksts ir īpaši pārdzīvotas runas sistēma.Tā balstās uz trim pamatelemtiem:domu,tēlainību un muzikalitāti.Dzejā doma ir emocionāla un tēlaina.Pārdzīvota doma un runa ir intonatīvi ritmiska.Šie teorētiski šķirties slāņi funkcionē sadarbīgi.Tāpēc iebildumus rada tādas dzejoļu analīzes,kuru uzmanība pievērsta tikai kādam atsevišķam slānim,ignorējot pārējo elementu līdzdalību iespaida radīšanā(protams,ja šī līdzdalība patiešām jūtama).Tā,piemēram,dažkārt nākas sastapties ar tādām „analīzēm”,kur tiek uzrādītas vienīgi dzejolis nav domu izklāsts,kas uzverei „apgrūtinoši” ietērpts tēlainībā,no kuras tas jāizvīsta,un ietverts tādā „nedabīgā” sintaksē,kas saprotamības dēļ ir gramatiski jāizlīdzina.
…
