Annas Sakses pasakas ieved dažādu ziedu pasaulē. Šeit cilvēki atklāj puķu īpašības un raksturus, jo lielākoties puķes rodas no cilvēkiem, kuri varonīgi iet bojā. Citas puķes savus raksturus iegūst notikumu gaitā, kur vienmēr ir arī cilvēks. Cilvēku likteņi ir nežēlīgi, un šo likteņu rezultātā rodas ziedi, kas saglabā šo cilvēku raksturus un ir piemiņa. Ļoti daudz pasaku atbilst šodienas dzīves īstenībai, jo notikumi ir ļoti līdzīgi tiem, kuri notiek tagad pie mums. Tādēļ arī man tie liekas saistoši, jo man nav vienaldzīgs latviešu tautas liktenis, jo es esmu tās sastāvdaļa. “Pasakās par ziediem” atklājas dzīves reālā aina. Viss, par ko stāstīts šajās pasakās, atbilst vistīrākajai patiesībai. Protams, ka viss jau nav jāsaprot tik tieši, kā tas ir pasakā.
Mūsu tautā ir skauģi un atriebēji(Ziemeļvēji), jo tiem nepatīk, ja kādam kaut kas ir skaistāks. Tie visu cenšas iznīcināt. Bet ir jau arī cilvēki(zīlītes), kas nav ļauni un palīdz nosargāt citiem skaistumu, jo skaistums dara cilvēkus labākus un saticīgākus. Daudz mūsu vidū ir tādu pakalpīgu pļāpu(vārnas), kas, paši nevarēdami nekādu ļaunumu nodarīt, cenšas pakalpot tiem, kam ir spēks un vara (Ziemeļvējiem). Bet tādu nav ļoti daudz, jo tad jau vairs nebūtu nekā skaista, ar ko varētu pamielot dvēseli. Labi, ka vēl ir šis skaistums un labestīgums. Ar to arī visvairāk mūsu tauta ir izdzīvojusi visus šos gadus, kaut ir smakusi Hamida tumšajās istabās un darījusi to visu, kas tika likts, jo izvēles jau nebija tāpat kā Forsteriānai, jo visi logi bija cieši aizslēģoti un zem logiem sakaisīti sadauzīti stikli (stingrās robežas un visvarenie ieroči). …
