Jaunāko laiku filosofiskās telpas meklējumu laikā (19.gs.beigas/20.gs.sāk.) filosofijā ienāk eksistenciālisma filosofija un Martins Heidegers (1889–1976) – savdabīgs un pretrunīgs, toties izcils 20.gadsimta vācu filosofs, viens no eksistenciālisma filosofijas pamatlicējiem. Viņa galvenais darbs ir “Esamība un laiks” (1927, Sein und Zeit). Heidegers ir dzimis Bādenē, studējis filosofiju un dabas zinātnes un docējis galvenokārt Freiburgas Universitātē. Heidegers pārsvarā nodarbojās (un iekaroja slavu) ar lekciju pasniegšanu. Savās lekcijās Heidegers ‘dekonstruē’ filosofijas tradīciju, viņa trīs lielie ietekmes avoti un, vienlaicīgi, interpretācijas upuri ir: Aristotelis, Kants un Huslers.
Heidegeru nav iespējams iekļaut kādā noteiktā tradicionālā filosofijas skolā. Viņa domāšanu visspilgtāk raksturo nepabeigtība, meklēšana, avantūra – iedrošināšanās nojaukt pastāvošo filosofisko ‘iekārtu’, lai meklētu iedvesmu Rietumu domas sākumos (agrīnajā pirms-sokratiķu Grieķijā), dēļ uzskata, ka Rietumu filosofija kopš Platona laikiem ir aizmirsusi savu īsto sūtību – koncentrēties uz Esamības (Dasein) atklāšanu.1 Heidegerprāt esamībai ir dažādi paveidi, un savos darbos viņš centies izpētīt, kādu veidu esamība raksturīga cilvēkiem un lietām vispār.…
