Lasot Šekspīra lugas jeb „Romeo un Džuljetu” un „Hamletu”, es iepazinos ar Šekspīra uzskatiem par cilvēka būtību, noteiktiem principiem un rīcību. Šekspīrs, dzīvodams citā laikā, savos darbos ir sniedzis priekšstatu par laika svarīgākajām norisēm kā cilvēka prātā, tā viņa rīcības atspoguļošanā. Caur vārdiem, kas ir iespiesti grāmatas lapās, var saprast, ka cilvēks kā personība ir ļoti dažāds. Viņa būtība mainās pēc noteiktas situācijas, tādēļ, manuprāt, ir pareizs Fjodora Dostojevska uzskats, ka Šekspīrs pavēsta cilvēka dvēseles noslēpumu. Kaut arī renesanses laikā dzīve bija savādāka nekā mūsdienās, taču, manuprāt, cilvēks visos laikos ir vienāds, ar vienādiem uzskatiem. Starp cilvekiem vienmēr pastāvēs cīņa par ietekmi, jo katrs grib būt varens, un, lai to sasniegtu, civēki ir gatavi pat uz viszemisko rīcību.
Bieži cilvēki nonāk sirdsapziņas priekšā. Tas notiek kādas sliktas vai neatbilstošas rīcības dēļ. Sākumā parasti tiek kaut kas izdarīts, bet vēlāk tikai domāts par rīcības iemeslu, ka arī sekām. Tādās situācijās cilvēki nonāk iekšējos konfliktos, kuros spēj vai nespēj rast atrisinājums. Tā izskan klasiskais „būt vai nebūt”. Šekspīrs mums pavēsta arī par to, jo kas būtu cilvēks bez saviem uzskatiem un atbildēm uz jebkuru jautājumu?…
