E. Levins šajā darbā runā pavērsienu no zināšanām uz solidaritāti, jo “atbildības ētikās situācijas sākumpunkts nav ētika”, tas ir nefilozofiskajā pieredzē, kurā tiek piedzīvota sastapšanās ar citu cilvēku.
Atbildība un solidaritāte Levina ētikas izpratnē ir atbilde, viesmīlība un atsaucība uz otra sāpēm. Tās aizsākums ir satikšanās ar absolūti citu cilvēku aci pret aci, “vaigu vaigā”, ko nepastarpina jēdziens. Šīs attiecības ir tiešamības cauraustas, taču tās nav psiholoģisks pārdzīvojums un - kaut gan tajās “Es” saskaras ar ārējo, neparedzēto – tās nav arī empīrisks notikums.…
