Ievads
Savā esejā „Eksistenciālisms ir humānisms”, franču filozofs, eksistenciālisma pārstāvis, Žans Pols Sartrs aizstāv eksistenciālismu pret dažādiem nepietiekamas iedziļināšanās un neizpratnes radītiem pārmetumiem.
Pēc viņa vārdiem, eksistenciālismam tiek pārmests aicinājums cilvēkus kviētiski samierināties ar izmisumu, buržuāziskums, cilvēka zemiskuma izcelšana, cilvēku solidaritātes noliegšana, realitātes un nopietnu centienu noliegums, cilvēka ie¬mūrēšanu viņa individuālajā subjektivitātē, drūmums un pesimisms. Šos pārmetumus Sartrs savā esejā atspēko vai mēģina atspēkot.
Eksistenciālisms un humānisms
Eksistenciālisms ir filozofijas virziens, kas galveno uzmanību pievērš tam, kā cilvēks kaut ko izlemj pasaulē, kura nav ar prātu izprotama; pievēršas tādām problēmām kā cilvēka dzīves jēga, viņa attiecības ar dzīvi un nāvi, gribas brīvību. Eksistenciālisti uzskata, ka primārais nav būtība, bet gan eksistence. Vienīgi eksistence var radīt jēgu. Cilvēka eksistence atšķiras no lietas eksistences ar to, ka cilvēks ir vērsts uz nākotni, viņš projicē sevi nākotnē.
…
