Es savā dzīvē neesmu saņēmusi nevienu pērienu, neesmu likta stūrī. Nekad neesmu ar vardarbību ģimenē saskārusies, tāpēc man tā liekas kā pilnīgi cita pasaule, kaut kas svešs. Tāpēc arī izrādes paustais vēstījums uz mani tā neiedarbojās, kā uz citiem cilvēkiem. Es vairāk novērtēju vizuālos risinājumus kā zvaigžņu projicēšanu uz Nacionālā teātra zeltītajiem grieztiem un skaistos eņģeļu tērpus, kuri bija tērpi mākoņainu debesu skata uzvalkos, ar kustīgiem spārniem, un kustīgo skatuves daļu, uz kuras bija briežu silueti skrējienā, kas sniedza vairāk estētisku baudījumu.
Izvērtējot izrādes „Lilioms” kā mākslas un morāles mijiedarbības produktu, es sākotnēji vairāk uztvēru tieši māksliniecisko daļu. Bet šai vizuālajai aisberga daļai sekoja pamatīgs daudzums morāles viedokļa pārdomu.
…
