Inovatīvo stratēģiju var uzskatīt par nepārtrauktu dažādu atkarību vērtējumu un analīzi, kas saista stratēģiju, ekonomisko stāvokli, uzņēmuma zinātniski pētniecisko potenciālu, zinātniski tehnisko uzdevumu portfeli un pašus uzdevumus savā starpā.
Tirgus ekonomikas apstākļos vadītājam nepietiek vienkārši ar labu produktu, viņam ir uzmanīgi jāseko līdzi, vai neparādās kādas jaunas tehnoloģijas, un jāplāno to ieviešana savā uzņēmumā, lai neatpaliktu no konkurējošajiem uzņēmumiem. Nosprausto mērķu sasniegšanai pastāv vesela virkne stratēģisku līdzekļu.
Stratēģiju var apzīmēt kā lēmumu pieņemšanas procesu. Stratēģijas izvēle nosaka zinātnisko pētījumu veikšanas un citu inovatīvo darbību plānu izstrādi. Stratēģiskajai plānošanai piemīt divi galvenie mērķi –
Efektīva resursu sadale un izmantošana. Tā ir tā sauktā „iekšējā stratēģija”. Tiek plānota tādu ierobežotu resursu izmantošana, kā kapitāls, tehnoloģijas, cilvēki. Bez tam tiek īstenota uzņēmumu iegūšana jaunās nozarēs, iziešana no neperspektīvām nozarēm, efektīva uzņēmumu „portfeļa” formēšana (investīciju piedāvājumu komplektēšana).
Pielāgošanās ārējai videi. Tiek izvirzīts uzdevums – nodrošināt efektīvu pielāgošanos ārējo vides faktoru izmaiņām (ekonomiskās pārmaiņas, politiskie faktori, demogrāfiskais stāvoklis u.c.).
Stratēģijas izstrāde sākas ar kopēju organizācijas mērķu noteikšanu. Mērķu nospraušanai ir svarīga loma uzņēmuma sasaistē ar ārējo vidi, tirgu un patērētājiem. Organizācijas kopējam mērķim sevī ir jāietver –
galvenais uzņēmuma darbības virziens;
darba principi ārējā vidē (tirdzniecības, attieksmes pret patērētāju, lietišķo attiecību veidošanas principi);
organizācijas kultūra, tās tradīcijas, darba klimats;
kvalitātes pilnīgas pārvaldes ietveršana.…
