Esmu domājis apskatīt Napoleonu Bonapartu no cita skatpunkta – kā simbolu.
Kā piemēru.
Neraugoties uz Napoleona nelaimīgo mūža galu – izsūtijumu Sv. Helēnas salā - mēs no viņa varam daudz ko mācīties. Pirms karagājiena uz Krieviju un pirms zaudētās Vaterlo kaujas bija daudzas uzvaras. Šis mazais korsikānis bija uzņēmīgs un mērķtiecīgs. Viņš jau agrā vecumā nosprauda sev dzīves mērķi un vēlāk bija īstajā vietā īstajā laikā, kā rezultātā Francija savā tronī pieredzēja vienu no diženākajām personībam pasaules vēsturē. Napoleons bija lielisks orators. Viņš viens pats spēja pacelt armijas garu, saviļņot savus karavīrus, kad sākās kurnēšana un draudēja dumpis. Viņš bija lielisks stratēģis. Vienīgās lielās neveiksmes, kuras gan viņam izrādījās liktenīgas, izraisīja tas pats, kas viņu padarīja par imperatoru – godkāre. Uz Krievijas Impēriju viņš devās godkāres dzīts, pārliecināts par savu – savas armijas – stiprumu, bet izrādījās, ka viņš ir nokodis kumosu, kuru nespēj norīt. Savukārt Vaterlo kauja ar Velingtonu bija Napoleona pēdēja cerība. …
