Domāju, ka ik katrs cilvēks kādreiz vismaz domās ir uzdevis sev jautājumu vai adresējis to kādam citam - „Vai mana (tava) rīcība ir ētiska?” Vai šis jautājums mums liek aizdomāties, vai mūsos rodas kāda savas rīcības analīze, vai izjūtam kaunu, neērtības sajūtu, vai gluži otrādi – jūtamies labi, apmierināti, „nedzirdam” sirdsapziņas „čukstus”, ka nerīkojamies pareizi? Ko galu galā nozīmē termins „ētika”? Kas ir šī mistiskā sirdsapziņa? Pastāv uzskats, ka sirdsapziņa ir Dieva balss, kuru necenšoties „sadzirdēt”, to apklusinot vai notrulinot, tā vienkārši „nomirst”, bet cilvēks nokļūst ļaunuma varā.
Ētikas kā filozofiskas mācības aizsākumi meklējami senajā Grieķijā jau pirms Aristoteļa. Aristotelis no vārda ethos (grieķiski – pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs) atvasinājis ethicos – ētisks, raksturs, tikums. Aristotelis ētiku iekļāvis praktiskajā filozofijā, saistot to ar politiskiem, tiesiskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Tolaik ar ētiku saistītie jautājumi netika attiecināti uz vides faktoru. …
