Katrs cilvēks mīlestību izprot savādāk. Vienam tā ir tikai fiziska iekāre vai erotiska kaisle, otriem – dvēseles saderība, trešiem – tikai pieķeršanās vai pieradums. Bet Platons to skaidroja un saprata daudz interesantāk.
„Dzīve mērķtiecīgi, līdzīgi platoniskajai mīlestībai, virzāma no erotiskajām fiziskajām vēlmēm cauri mīlestībai uz nepilnīgo, laika ietekmei pakļauto cilvēku, uz mīlestības skaistuma idejas tiecību, kas izteikta Sokrata atstāstītajā Diotīmas runā.” 1
Platons uzskatīja, ka mīlestība ir tas skaistais dvēseliskās kaisles brīnums, kas neizpaužas fiziski. Tā ir mīlestība, kas mūsdienās ir kaut kas kosmisks, prātam neaptverams un vispār neiedomājams. Platoniskā mīlestība nav fiziskās mīlestības nobeigums, kā daudzi tagad to uzskata, bet gan mīlestība pret idejām, pret daili. Tai pat nav nekāda sakara ar mīlestību pret cilvēku, bet gan pret ko netaustāmu. Šī savādā mīlestība atļauj cilvēkam skatīties ar gara acīm, tādējādi ieraugot dzīves patiesību, kas it kā mīt mūsos, bet mēs to nemanam. Saskatot dzīves patiesību, mēs beidzot varam saprast idejisko pasauli.
„Ja kāds grib tieši šo augstāko atziņu sasniegt, tam jau jaunībā jāpievēršas skaistiem ķermeņiem, un, ja viņš ir labi vadīts, jācenšas vienu no tiem iemīlēt un radīt tajā jaunas domas.”2…
