Daudzas no tālā senatnē atzītām pedagoģiskām vērtībām nav zaudējušas savu nozīmi arī mūsdienās. Daudzi pedagoģiskie uzskati turpretim spējuši izdzīvot tikai sava laikmeta robežās. Dažkārt dzīvē vērojami gadījumi, kad dažas atziņas ar laiku it kā zaudē savu aktualitāti, bet, apstākļiem mainoties, atkal atgūst savu nozīmīgumu. Tas attiecas arī uz pedagoģiju.
Lai labāk izprastu pedagoģiskās norises mūsdienās, jāzina, kā un kāpēc vēstures gaitā mainījušies izglītošanas ideāli, no tiem izrietošie mērķi un uzdevumi. Proti, pagātnes apzināšana reizēm ir liels palīgs tagadnes uzdevumu risināšanā.
Audzināšanas pamatus Senajā Ķīnā izstrādāja Konfūcijs (551 – 479 p.m.ē.). Vienā no viņa tekstiem izteikta doma, ka daba ir debesu dāvana; paklausība dabai ir pienākums; tā nodrošināšana vajadzīgajā līmenī ir mācīšana un audzināšana. Audzināšanas mērķis ir paklausība. Proti, pienākums viņa izpratnē bija esošās kārtības uzturēšana bez kādām izmaiņām. Tāpēc audzināšanas mērķis bija nevis personības attīstība, bet individualitātes apspiešana; nevis sociālā progresa veicināšana, bet pastāvošās sabiedrības kārtības nostiprināšana un nemainīgums. …
