Mums katram, bez izņēmuma, jābūt empātiskam un saprotošam pret apkārtējiem, ne tikai tuviniekiem, bet arī pret svešiniekiem, jo nekad nevar precīzi noteikt, ko cilvēks tieši dotajā brīdīpārdzīvo un ar kādām problēmām saskaras un vai vispār ir spējīgs ar tām tikt galā, vai, ja nav spējīgs to izdarīt viens pats-vai viņam vispār ir pie kā vērsties.
Ja novēršam uzmanību no vietējās apkārtējās vides, tad var secināt, ka visā pasaulē cilvēki ir kļuvuši vājāki un psihiski vieglāk aizskarami un aizvainojami, tādēļ arī vairāk pakļauti riskam.
Lai cik skarbi tas nešķistu-ir par vēlu risināt jau ieilgušas problēmas. Ir par vēlu mēģināt ieskaidrot piecdesmitgadniekas, kurš visu dzīvi visās savās likstās ir vainojis valsti. Ir par vēlu ieskaidrot šim piecdesmitgadniekam, ka derētu izlasīt kādu pašizaugsmes grāmatu. Par vēlu viņu pārliecināt, ka tas sagaidīs pensijas vecumu un tam būt pajumte virs galvas. Šis depresīvais un, visticamāk, agresīvi noskaņotais piecdesmitgadnieks vairs nav labojams. Arī kā vecāks un aizbildnis viņš sniegs vairāk posta kā labuma. Pat, ja šādu cilvēku ir ļoti žēl un gribas pamācīt, veltot laiku vienam indivīdam, zaudējam iespēju reāli mainīt kaut ko.
…
