Viens no autoriem, kurš tieši pievēršas parlamenta reprezentativitātes principiem ir Thysen, kurš savā darbā analizē parlamenta institūciju, tā funkcijas un pārstāvniecības principa īstenošanai Vācijas parlamentā – Bundestāgā. Tiek veikti arī salīdzinājumi ar citām valstīm un it īpaši ar ASV Kongresu.
Partijas iekļūstot parlamentā, iegūst lielu varu, jo, esot pozīcijā, piedalās valdības veidošanā. Šādos apstākļos ir īpaši svarīgi, lai realizētos pārstāvniecības princips, jo tikai tad partiju vara tiks vērtēta kā leģitīma. Tomēr rodas jautājums, kad ir iespējams secināt, ka sabiedrības ievēlētais parlaments ir reprezentatīvs. Viens no parlamenta reprezentativitātes garantiem ir elektorāta stabilitāte. Pastāvot lielākā vai mazākā mērā pastāvīgam partiju elektorātam, ir daudz lielāks pamats uzskatīt, ka sabiedrība patiešām vēlēšanās izvēlas savu interešu pārstāvjus parlamentam. Skatoties no šāda viedokļa, Thaysen uzskata, ka ir jāšaubās par parlamenta reprezentativitāti. Pēdējos gados parlamenta vēlēšanas pakāpeniski ir pārvērtušās par premjerministra vēlēšanām, jo katra partija piedāvā savu kandidātu šim amatam un atkarībā no tā lielākoties vēlētājs arī veic savu izvēli. Līdz ar to partiju elektorāts ir mainīgs un nestabils, jo nav skaidrības, kas notiks pēc vēlēšanām, tā kā partijas ne vienmēr spēj izveidot stabilu vairākuma koalīciju. …
