Žurnālisti post-komunisma valstī pārsvarā atsakās no komunisma un autoritārā preses modeļa. Tomēr daudzi vēl joprojām piekrīt Ļeņina izteiktajai preses definīcijai, ka tā ir „ne tikai kolektīvais propagandists un kolektīvais aģitators, bet arī kolektīvais organizētājs”. Citiem vārdiem sakot, šie žurnālisti sevi uzskata sevi ne tikai kā notikumu reģistrētājus un reportierus, bet arī kā aktīvistus.
Bieži tiek dota priekšroka preses revolucionārajam modelim. Tas tiek izskaidrots ar to, ka žurnālistiem ir jāspēlē aktīva loma politiskajos notikumos, lai veicinātu demokrātisko spēku uzvaru. Tagad žurnālista loma ir ne tikai informēt, bet arī ietekmē politiku, lai mainītu sabiedrību. Žurnālistam ir jāizpēta, jāizskaidro un jāatklāj pasaule.
Pielāgojoties sociālās atbildības modelim, žurnālisti tic, ka viņi ir izvēlēti labāk saprast, kas ir labs, piemērots viņu lasītājiem. No šīs pozīcijas, tas ir tikai neliels solis no cenzūras, ko veido paši žurnālisti, nevis valdība.
Preses attīstības modelis bieži tiek saistīts ar žurnālistu apsvērumiem, ka viņi ir nācijas izglītotāji. Kultūras un izglītības izplatīšana ir svarīga mediju darbības aspekts, taču tā nav viņu galvenā loma. No otras puses, presei nevajadzētu pievērst uzmanību tikai uz to, ko vēlas viņu lasītāji. Bet vajadzētu pievērst uzmanību arī tam, kas tiek ir vajadzīgs un piedāvāt informāciju tā, lai lasītāji paši var skaidri formulēt savas vēlmes paši.…
