Noskatoties režisora Kevina Reinolda 2006. gadā veidoto romantisko drāmu „Tristāns un Izolde”, patiesībā jutos pārsteigta, jo filma mani aizrāva un ieinteresēja. Neesmu lasījusi Žozefa Bedjē „Tristanu un Izoldi” pilnībā, bet katrā gadījumā fragments mani atbaidīja. Nu, nepatīk man tie mīlestības dzērieni un tamlīdzīgas lietas. Filma veidota bez tiem, filmā nav mītisko elementu, kas ir sastopami Ž. Bedjē grāmatā, kura veidota pēc ķeltu teikas. Uzskatu, ka režisors, neiekļaujot šajā filmā šos elementu, rīkojies gudri, jo tādā veidā filma kļūst saprotamāka un nezūd tā sauktais „ticamības moments”, kurš daudziem skatītājiem ir tik svarīgs.
Uzskatu, ka K. Reinolds ļoti prasmīgi un interesanti spējis atainot tā gadsimta notikumus, konfliktus starp Angliju un Īriju, tā laika cilvēkus, viņu uzskatus, pienākumus, jūtas, kurām cilvēki tāpat, kā arī mūsdienās nespēj pretoties, lai arī tām būtu ierobežojumi vai likumi. Labi attēlotas tieši cilvēku emocijas, bruņinieku pienākumi un viņu dzīve. Filmas darbība notiek Anglijā un Īrijā, filmā izmantota plaša, atvērta, dabas telpa. …
