It visi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti sevī ietver nosacījumus par nediskrimināciju. Pastāv dažādas atrunas par to, ka cilvēktiesības, kas aprakstītas dokumentos piemērojamas tikai ievērojot nediskriminācijas principus. Šie dokumenti arī ietver sevī konkrētus punktus par to, ka diskriminācija kā tāda nav pieļaujama un ir izskaužama. Piemēram, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pants par diskriminācijas aizliegumu: „Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.”1
Šī konvencija un arī daudzi citi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, ANO Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kas runā par diskriminācijas aizliegumu, ir saistoši arī Latvijai. Taču tas vēl nenozīmē, ka Latvijā diskriminācija ir pilnībā izskausta, jo, lai cik arī labi nestrādātu starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības un uzraudzības mehānismi, kamēr diskriminācijas noliegums nav iedibinājies sabiedrībā, diskriminācijas gadījumi pastāvēs. Tie ir ļoti dažādi, sākot no rasu diskriminācijas gadījumiem līdz diskriminācijai darbavietā, piemēram, dzimumlīdztiesības jomā u.c. …
