Prologs.
Ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrā puse. Pēc skaudra pāridarījuma esmu sākusi strādāt jaunā darbavietā, šauboties, vai es vispār vairs vēlos iet klasē pie bērniem, vai es varēšu aizmirst pret sevi izjusto netaisnību. Stress. Sasprindzinājums. Un bailes, ka tas var izpausties pret klasi. Savaldības vajag vairāk kā nekad agrāk, tāpēc uz skolotāju galdiņa zem stikla lieku pārrakstītus vārdus, ko Rainis liek teikt Potiferam lugā „Jāzeps un viņa brāļi”. Kad ne vienmēr paklausīgo bērnu dēļ liekas, ka tūlīt kādas emocijas man ies „pāri malām”, es apstājos pie skolotāju galdiņa un lasu:
„Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels !
Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs!
Un citu nesamin, jo tu to spēj!
Bet pacel citu, un tu celsies pats!”
Deviņdesmito gadu sākumā, kad nu mani toreizējie sestklasnieki raksta 12. klases beigšanas sacerējumu, viena no tēmām ir jautājums par nozīmīgākajām atziņām Raiņa dramaturģijā. Kaspars K. savā darbā raksta: „Es atceros zīmīti skolotājas rokrakstā zem stikla. Ievērojis, ka viņa to bieži pārlasa, arī es sāku pētīt šīs četras rindas. Parunājāmies. Tā man radās interese par Raiņa dramaturģiju, un es sapratu, ka tajā izteiktās domas var kādos dzīves brīžos būt ļoti nozīmīgas, par tām gribas domāt, pie tām var patverties. Tā manas skolotājas nespēks kļuva par manu spēku.…
