Pirmo Pasaules karu mēdz saukt arī par „Lielo karu”, „Nāciju karu” un „Karu, kas beigs visus karus”.
Par Pirmā Pasaules kara tiešo cēloni sauc atentātu pret Austrijas erchercogu Franci Ferdinanu, kuram drīz vajadzēja kļūt par Austrijas imperatoru. Erchercoga slepkava bija bosniešu students Gavrila Princips, kurš kalpoja kā ierocis serbu nacionālistu rokās. Atentāts notika Bosnijas galvaspilsētā Sarajevā, kurā darbojās slepenas sazvērnieku biedrības, tajā skaitā, „Melnā roka” , kuras biedrs bija arī šis Gavrila Princips. Austroungārija šo atentātu uztvēra kā draudus visai impērijai. Par iemeslu, kādēļ nogalināja Franci Ferdinanu, uzskata serbu nacionālistisko ekstrēmistu bailes par tā dēvēto triālisma programmu, kas paredzēja Dubultmonarhijas sadalīšanu trijdaļīgā monarhijā1. Divas no tām Austrija un Ungārija, bet kā trešā – pa pusei neatkarīgs reģions, kurā mitinātos slāvi. Serbiem šī ideja nelikās pieņemama, jo tie baidījās, ka horvāti un slovēņi piekritīs palikt Hābsburgu paspārnē. Un 23. jūlijā kā atbildi tam Austrijas valdība iesniedza Serbijai ultimātu ar 11 prasībām2.
Pirmais Pasaules karš raksturīgs ar visu valstu milzīgu mobilizāciju, kura liecināja, ka kara darbība notiks jebkurā gadījumā. Šī mobilizācija izraisīja ķēdes reakciju valstu starpā tādā ziņā, ka Austrijai piesakot karu Serbijai, bruņoties sāk Krievija. Uz to atbildot, notiek Vācijas bruņošanās un karš ir neizbēgams. Kara intereses jeb mērķi patiesībā bija salīdzinoši vienkārši u skaidri – pasaules valstu ietekmju sadalīšana, varas iegūšana, teritoriju paplašināšana, iekarojot kaimiņvalstu teritorijas. …
