Latvijas grāmatniecības vēsture

Bagātā Latvijas grāmatniecības vēsture rāda, ka 16. gadsimtā jau ar pirmajām latviešu valodā publicētajām grāmatām, proti – ar katoļu un luterāņu katehismu 1585. un 1586. gadā, rakstos fiksēti arī speciālās nozīmes vārdi, kas laika gaitā, konkretizējoties to saitei ar noteiktu nozari, kļuvuši par attiecīgās nozares piederumu – terminiem. Meklējot speciālas nozīmes jēdzienu izteikšanai lietotos vārdus pirmajā, katoļu katehismā, secināsim, ka reliģiska satura izteikšanai tajā izmantoti galvenokārt tautā plaši lietoti vārdi un vārdu savienojumi, piemēram, debesis, zeme, ticība, cerība, mīlība, laulība, krustība, pateicība, žēlastība, vienādība, slava, gods, parāds, parādnieks, grēcnieks, valdītājs, radītājs; dienišķa maize, galvas gabals, dievišķa dāvana, dievišķs gaišums, Dieva māte, miesas auglis, Svētais Gars. Cilvēku grupu nosaukšanai katehismā, tāpat kā tautas valodā, izmantoti arī substantivēti īpašības vārdi veselie, neveselie, bēdīgie. Katehisma tekstā reliģiska satura izteikšanai izmantoti darbības vārdi lūgt, ticēt, apgaismot, apgaišināt, [laulību] pārlauzt (tagad: laulību pārkāpt).
100 gadus vēlāk, 1671. gadā Viļņā publicētajā G. Elgera evaņģēlijā, vērojama zināmā mērā līdzīga aina: termina funkcijā izmantoti galvenokārt latviešu valodas vārdi, tostarp daudzi abstraktas nozīmes darinājumi ar -ība un -ums: liecība, līdzība, neveselība, tumsība, gaišums, pasaules iesākums. Cilvēku grupu nosaukšanai izmantoti vārdi: muitnieki, grēcinieki, gani un (tiem pretstatā, līdzībās) avis; vārdkopas gudri vīri, cilvēka dēls. Jau lietots arī atvasinājums māceklis. Salīdzinājumā ar katehismu G. Elgera evaņģēlijā līdztekus reliģiskas semantikas darbības vārdiem svētīt, smādēt, pielūgt vairāk lietoti procesu nosaukumi ar -šana: dzīvošana …