“Skolotāji ir dažādi...No viena guvu daudz, no otra nekā, pareizāk – tikai negatīvu”. Pilnīgi piekritīšu šai autora izteiktai atziņai. Gan agrāk, gan tagad ir tādi skolotaji, kuri zināšanas iekalj galvā, pat ja bērnam nekas nav skaidrs. Bērns iemācas no galvas, bet jēgu nesaprot. Pie šīs atziņas es piebildīšu arī to, ka skolotājam, skolas rāmjos, nevajadzētu būt tā saucamajam “klases mīlulim”, jo līdz ar to pārējie skolēni sāk justies nepilnvērtīgi, (it īpaši ja skolotājs savas simpātijas atklāti izpauž), daudziem parādās sacensības gars, bet daudziem pat nepatika pret to skolotāju un kā secinājums tam – sliktas atzīmes tajā priekšmetā. Daži skolotāji uzdzen bailes skolniekiem, lai tie klausītos. Daži izmanto sodus. Bet kā jau mēs zinām - sodi ir vissliktākais līdzeklis mācību procesā un tāds darbs kur dzen bailes ir mazvērtīgs, tas boja raksturu, darba prieku, kā arī nosit jebkādu interesi. Gribās jau lai vairak būtu tādu skolotāju, kuri mums dotu daudz pozitīvu zināsanu. J. Grestem, kā viņš raksta, bija daudz lielisku skolotāju, par ko viņš pats bija ļoti lepns.
…
