Oskars Kalpaks, viņa devums Latvijai

Kamēr strēlnieki pulkveža Jukuma Vācieša vadībā veidoja Krievijas sarkanarmijas kodolu cīņā pret cariskās Krievijas atjaunotājiem, tikmēr Vācija ieņēma visu Latviju un Igauniju, bet 1918.gada 3.martā noslēdza miera līgumu ar Krieviju brestļitovskas pilsētā. Latvija nonāca sarežģītā situācijā, jo tagad draudi, ka Vācija varētu īstenot savus kolonizācijas plānus un pievienot Latviju Vācijai, kļuva reāli. Situāciju mainīja revolūcija, kas sākās Vācijā. 11.novembrī Vācija kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem. Beidzās pasaules karš, bet sākās Latvijas atbrīvošanās cīņas.
Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kuru Lielbritānija jau bija atzinusi par Latvijas pagaidu valdību, apvienojās ar Demokrātisko bloku, kas darbojās vācu okupētajā Rīgā, un 17.novembrī nodibināja latviešu tautas pārstāvju organizāciju – Tautas padomi. 18.novembrī tā sanāca uz svinīgu sēdi Nacionālajā teātrī un pasludināja Latvijas neatkarību. Latviešu tauta ieguva savu nacionālo valsti. Pirmais ministru prezidents bija Kārlis Ulmanis, bet bruņoto spēku komandieris – pulkvedis Oskars Kalpaks, vēlāk ģenerālis Jānis Balodis.
Valsti apdraudēja divi spēki:
1)latviešu komunisti ar Pēteri Stučku priegšgalā, viņi ātri ieņēma Rīgu un drīz visu Latviju, izņemot Liepāju. Stučku atbalstīja strēlnieki un Latvijā nodibināja otru – Padomju Latvijas valdību.
2)Vācieši, kas gribēja paturēt savas muižas un kolonizēt Latviju ar demobilizētiem vācu karavīriem un zemniekiem. Šos mērķus viņi slēpa aiz pretkomunistiskiem saukļiem, un vienu brīdi Rietumu sabiedrotie arī atbalstīja vāciešus cīņā pret komunismu Krievijā.
Tajā pašā laikā nacionālajai valdībai arī bija vajadzīgi spēki cīņā pret komunistiem Latvijā, kamēr tās bruņotie spēki vēl nebija izveidoti. Šo sakritību komunisti prata veikli izmantot. Bet rietumu sabiedrotie atbalstīja neatkarīgo Latviju arvien vairāk, kad kļuva redzami vācu patiesie nolūki Latvijā.
Pašu latviešu komunistu izraisītais terors, nevēlēšanās sadalīt muižnieku zemi bezzemniekiem (tā vietā muižas tika pārvērstas par valsts kopsaimniecībām – sovhoziem), kā arī nemākulīgās politikas izraisītais bads radīja arvien lielāku atbalstu Ulmaņa valdībai. Strēlnieki pameta savas vienības un atgriezās mājās vai arī pārgāja nacionālās armijas pusē.…