No seniem laikiem pie Baltijas jūras Daugavas, Nemūnas un Vislas upju baseinā dzīvojušas lietuviešu ciltis, kuras pēc savas sadzīves līdzinājās austrumslāviem. Ziņas par lietuviešiem un Lietuvu pārsvarā tiek iegūtas no senajām krievu gadagrāmatām ( Повесть временных лет) un Kijevas Krievzemes laiku hronikām. Šajos tekstos Kijevas Krievzemes galma hronisti, acīmredzot, pateicoties senās Krievu valsts militārajām un reliģiozajām ambīcijām, labi pārzinājuši tā laika Eiropas politisko un ģeogrāfisko situāciju. Tai skaitā gadagrāmatas atklāj pārsteidzoši labu informētību par Baltiju apdzīvojošajām tautām, piemēram, estu ciltis tiek dalītas pat vairākās daļās, tiek pieminētas četras latviešu ciltis – zemgali, kurši, latgali, līvi. Par Lietuvu tiek runāts kā par vienotu veselumu, acīmredzot, tam XII gs. sākumā jau ir dibināts iemesls, jo, nosaucot nodevu maksātājus Krievzemei, hronists labi pārzin lietuviešu zemēs dzīvojošās tautas un piemin Lietuvas sastāvdaļu Neromu vai Žemaitiju ar tās atšķirīgo valodu.1 Nodevu ievākšana no lietuviešu zemēm, pamatojoties uz krievu senajām gadagrāmatām, jau pastāvējusi krievu kņaza Igora laikos X gs., kad krievu sūtņu sarakstos, kuri devušies uz Bizantiju figurē cilvēks, kuram, acīmredzot, piederējis lēnis lietuviešu zemēs. Būtībā informācija par tā laika lietuviešu zemēm tiek gūta no karagājienu atspoguļojumiem – interesanti, ka 983. gadā kņazs Vladimirs I devies uz lietuviešu zemēm un guvis uzvaru, toties jau 1038. gadā Jaroslavam šāds pats pasākums izrādījies neveiksmīgs. IX – XII gs. Lietuvas teritorijā veidojās feodālās attiecības un dažādi politiskie veidojumi, kuru sociāli ekonomiskais attīstības līmenis bija ļoti dažāds, …
