Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 29.09.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 1.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 2.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 3.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 4.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 5.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 6.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 7.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 8.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 9.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 10.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 11.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 12.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 13.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 14.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 15.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 16.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 17.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 18.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 19.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 20.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 21.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 22.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 23.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 24.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 25.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 26.
  • Konspekts 'Administratīvās tiesības', 27.
Darba fragmentsAizvērt

Administratīvās tiesības vēsturiski radās līdz ar valsti. Valsts attīstība sekmēja administratīvo tiesību attīstību un tās kalpoja valsts un sabiedrības savstarpējo attiecību regulēšanai. Valsts noteica administratīvās tiesības, bet arī tiesības noteica valsts virzību. Administratīvās tiesības kā sabiedrisko attiecību regulators visās valstīs ir ieņēmušas un turpina ieņemt vienu no vadošām vietām citu tiesību nozaru vidū. Tas ir objektīvi nosacīti, jo nav citas iespējas kā realizēt likumdevēja gribu, kas izteikta likumos. Tikai, izpildot likumos paredzēto, realizējot izpildvaru, ir iespējams sakārtot attiecības, lai nodrošinātu valsts, sabiedrības un indivīda attīstību tiesiskā valstī.
AT vēsturē var izdalīt 3 posmus:
1.~ 2000 g.p.m.ē. – Ēgipte, Rona, Grieķija, Asīrija, Bābele. Šaura izpratne. Iekšējās kārtības nodrošināšana – valdnieka rokās, pēc viņa pavēlēm (mutvārdos). Provinču pārvaldīšana, armijas organizēšana, nodokļu ievākšana, satiksme, apūdeņošana. Radās nepieciešamība pēc tiesību aktiem – pirmās instrukcijas, reglamenti.
2.Eiropa viduslaikos, 5 – 15.gs. Valsts administrācija sašaurinājās, AT zaudēja nozīmi. Nelielās valstīs adm. darbu veica galma kalpotāji, valsti pārvaldot kā muižu. 16.gs. sāka veidoties lielas valstis – spēcīga valsts vara, paplašināta admin. darbība, piemērots admin. aparāts. veidojās policejiska valsts.
3.Moderno AT pirmsākumi – 18.gs. Pirmie dokumenti, taču tiesības ir vienpusīgas. Moderno AT galvenās sastāvdaļas ir: 1.normas, kas nosaka administratīvo organizāciju un noregulē admin. darbību; 2. normas, kas nosaka pilsoņu publiskos pienākumus un tiesības. Policejiskā valstī darbojas tikai 1. elements! 19.gs. – pāreja uz tiesisko valsti. Valsts varai jābūt nevis no likumiem neatkarīgai faktiskai varai, bet likumiem padotai, tiesību normu sasaistītai un noregulētai tiesiskai varai.
AT kā patstāvīgu tiesību nozari saista ar Franciju, ar franču buržuāzisko revolūciju. AT sākumā izpaudās kā administrācijas kontrole= valsts kontroli. Tika īstenota, lai aizsargātu personas no valsts patvaļas. 19.gs., beigās AT visstraujāk attīstījās uz pozitīvām tiesībām un veidojās valsts pārvalde kā vienotas sistēmas izpratnē. AT veido tiesību normu sistēmu, kas regulē publiskās administrācijas darbību un pār to īstenoto kontroli.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants