Autores rakstīšanas stils (valodas īpatnības, dabas parādību un cilvēka izjūtu paralēlisms)
Īva novērtē skaistos augus gar taku pa ceļam uz sēņu angāru. Skatoties uz tiem, viņa jūtas labi un novērtē to skaistumu: ”Gar ceļu aug koki, kas tagad, īru ziemas sākumā, apauguši mūžzaļām efejām. (...) Tāpēc koki visu laiku izskatās zaļi. Vai bij ‘ kaltis, vai vasarās sazaļo’is arī galotnē, tagad, kad lapas nobirušas, efejas kokus padara līdzīgus baobabiem Āfrikas savannā.”
Īvai šampinjonu lasīšana sāk likties tikpat pierasta kā īrietēm lietus: “Nav slikta laika, nav auksts, toties līst tik ikdienišķi, un man šķiet, ka īrietes, kas strādā pie mistera Kenneta, lietussargus vispār nelieto. Liela muiža – lietus, tas ir tik pierasti kā gaiss. Neviens to nekampj, dzīvu aprīdams, jo tā ir daudz.”
Īvai Ziemassvētku rīts asociējas ar patīkamām un mājīgām sajūtām, kuras pastiprina sniega uzsnigšana: “Ir skaisti piesnidzis. Es iebāžu aci baltajā rītā un redzu, ka pa ielu aizrāpo automobilis.”
Autores valoda ir daudzveidīga. Autore savā romānā, lai paspilgtinātu domu un izjūtas, izmanto interesantus izteicienus, necenzētus vārdus, vietām raksta latgaliski, angliski vai norauj vārdiem galotnes, izmanto dažādus latviešu folkloras motīvus: “Tral – lallā, uh – cai – rīdi, ral – lal – lā... Un vellam pēc gaiļa dziesmas izbirst maiss ar akmeņiem.”
…
