Latvijas- Polijas attiecības pēc 1918.-1920.gados lielā mērā noteica Latgales poļu muižniecība. Jau kopš 19.gs. vidus, rusifikācijas laikā poļi Latgalē bija saglabājuši ekonomisko un savā ziņā arī politisko ietekmi, poļi atradās Latgales lielāko pilsētu, īpaši Daugavpils un Ilūkstes sabiedriski kulturālās dzīves centrā, ieņemot augstākos ierēdniecības, inteliģences un kultūras darbinieku vietas. Pēc 1921.gadā veiktās papildu tautas skaitīšanas poļu skaits Daugavpilī sasniedza 28,3%, bet Ilūkstē 19,9% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Latvijā poļi ieņēma ceturto vietu minoritāšu virknē aiz krieviem, vāciešiem un ebrejiem. Tomēr nereti par poļiem tika dēvēti visi katoļticīgie.
Latgales poļu muižniecība pretendēja uz īpašām privilēģijām, cerēdama gūt atbalstu no ietekmīgās Polijas, kuras pakļautībā atrastos Lietuva ar tās provinci Inflantiju. 1917.gadā Latgalē nodibinātā Inflantijas Poļu padome tā paša gada oktobrī Reģentu padomei Varšavā iesniedz memorialu, kurš paredzēja, ka Inflantijai jābūt apvienotai ar Lietuvu, kas atrastos ūnijā ar Poliju. Inflantijas Poļu padome bija iecerējusi panākt Latvijas valdības atļauju, kas garantētu Polijai pieeju Baltijas ostām. Lai gan pie Latvijas valdības Latgales poļi centās aizstāvēt tādu politisko iekārtu, kas nodrošinātu mazākumtautību sabiedriskās un kulturālās dzīves brīvību, viņi sarunās ar Poliju cerēja gūt plašāku autonomiju. Lielākā daļa Latgales poļu muižniecības pārstāvēja uzskatu, ka Polijai ir jāatjauno 1772.gada robežas, kas ļautu poļiem turpināt dominēt Latgales sabiedriskās un saimnieciskās dzīves augšējos slāņos.…
