Aktīva gatavošanās I vispārējajiem dziesmu svētkiem norisinājās 1873. gada pavasarī, kad tos ierosināja toreiz vēl progresīvā Rīgas Latviešu biedrība. 28. martā notika kora vadītāju skolotāju konference, kur bija pieņemts lēmums sarīkot dziesmu svētkus tā paša gada jūnijā. No tā laika redzamākajiem mūziķiem šajā sapulcē piedalījās Jānis Cimze, Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Dziesmu svētki tika sagatavoti pārsteidzoši īsā laikā - aprīlī, maijā, un jūnijā, kas liek domāt, ka daļēji dziesmu svētku repertuārs jau bija pazīstams lauku koriem. Patiešām apbrīnojamu svētku sagatavošanas darbu ar saviem koriem veica skolotāji, kas bija mācījušies Valkas un Irlavas semināros. Par svētku virsdiriģentiem tika ievēlēti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle.
Sagatavošanās dziesmu svētkiem izsauca latviešu tautā līdz tam vēl neredzētu jūtu pacilājumu. Ne tikai dziesmu svētki dalībnieki, bet visa tauta uztvēra šos svētkus kā nacionālās pašapziņas atmodas demonstrāciju, kā cīņas līdzekli pret vācu baronu ideoloģijas kundzību. Svētku sagatavošana un norise ieguva milzīgu kultūras un sabiedriski politisku nozīmi. Svētku laikā tika organizēta arī latviešu skolotāju konference, kuru vadīja enerģiskais un aktīvais jaunlatviešu kustības dalībnieks Atis Kronvalds ( 1837 – 1875 ). Konferencē piedalījās vairāk nekā 520 skolotāju, kas apsprieda virkni svarīgu jautājumu. Konferences dalībnieki izvirzīja prasību dot latviešiem latviešu skolu, izteica asu protestu pret pārvācošanas politiku, ko tajā laikā, Krievijas patvaldības atbalstīta, piekopa vācu muižniecība. Konferences laikā tika apspriesta un pieņemta arī latviešu pareizrakstības forma.…
