3. I Latvijas iedzīvotāju likteņi Pirmā pasaules kara gados.
Pirmā pasaules kara sākums, cilvēki zīlēdami, nevarēja nojaust, kas viņiem būs jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Jaunus vīrus sūtīja armijā, bet meitas un mātes palika pie pavarda, rūpējoties par mājās palicējiem. TIk viegli tā nu viss, diemžēl nebija.
Puikas un vīrus vecumā sākot no no 17. gadiem tika iesaistīti armijā. Daugavmalā tika veidotas lielas dzīres, pavadot drosmīgos brīvprātīgos, uz apmācības vietām Mīlgrāvī. Tajā brīdī neviens nespēja apjaust notikuma patiesību. Kad sākās īstās kaujas 10. oktobrī 1915.gadā aci pret aci satiekoties, ar pretinieka karaspēku, tikai tad latvieši sāka apzināties notiekošo. Jauniem puikām vajadzēja morāli tam pārkāpt pāri, ka viņiem ir jānogalina ar kailām rokām, viņu acu priekšā tika nogalināti viņu tuvinieki un draugi. To reto reizi, kad varēja likties uz auss, karavīri miegā kratījās, murgoja un vaidēja, no skatiem, piedzīvotā un izdarītā. Lielā aukstumā vai karstā svelmē, neskatoties uz laikapstākļiem, diennakts laiku vai nogurumu, karavīri cēlās un krita mūsu dzimtenes vārdā.
Daļa no meitām un mātēm brīvprātīgi iesaisaistījās palīdzēt. Palīdzēja hospitāļos, aprūpējot ievainotos, mazgājot marles un gatavojot ēst. Adīja cimdus, mēģināja nodrošināt ar apģērbu kā nu mācēja. Gatavoja un apgādāja ar pārtiku tos, kam tas bija visvairāk nepieciešams. Protams, katru vakaru stipri raizējās un uztraucās par tiem, kas karā savas asinis lej. Rakstīja motivējošas un sirds plēsošas vēstules tiem, kas karā devušies. Un gaidīja, gaidīja kara beigas, gaidīja, kad notiks brīnums un gaidīja, kad mājās pārradīsies savi mīļie.
…
