Manuprāt, Latgale ir Latvijas dvēsele. Nekad līdz galam neizprasta, nenovērtēta . Mūsu sirsnību uztver kā lētticību, darba mīlestību – kā neprasmi „iekārtoties.” Ticību dēvē par tumsonību un uzticēšanos – par naivumu. Latgaliešiem ir tik daudz iemeslu lepoties ar savu novadu. Tikai mēs to nedarām! Neprotam vai nevēlamies. Novada tikumi un vērtības automātiski tiek pieskatīti Latvijai. Latgalei kā novadam paliek sliktais – aizaugušie lauki un izslavētā „žūpība”. Mums būtu jāpanāk, lai visi tie, kas pārstāv Latgali Rīgā, patiešām to arī darītu. Būtu jāpanāk, lai jaunieši pēc mācībām atgrieztos dzimtajā novadā un lai viņu iespējas strādāt un atpūsties kaut mazliet līdzinātos iespējām Rīgā. Galvenais priekšnoteikums, manuprāt, beigt kaunēties par savu latgalisko izcelsmi. Baznīca māca, ka ticīgajam ar savu dzīvi jārāda piemērs citiem. Velkot paralēles – latgalietim jābūt tādam, lai ar viņu varētu lepoties. Tas ir svarīgi man. Daudziem. Latgalei.…
