TAISNĪGUMS
1.Ar cilvēka būtību, viņa tiesībām saistīta atbilsme starp indivīda darbību, stāvokli sabiedrībā un to sociālo vērtējumu.
2.Tāds, kurā pastāv sociālā un politiskā vienlīdzība, līdztiesība (piemēram, par valsts iekārtu); tāds, kas balstās uz sociālo un politisko vienlīdzību, līdztiesību (piemēram, par likumiem).
joma: jurisprudence Strīdu risināšanas princips un tāds tiesisko attiecību stāvoklis, kas kopumā atbilst vēsturiski un sociāli determinētiem racionāliem un morāliem priekšstatiem un kritērijiem.
3.Tāds, kura izturēšanās, rīcība atbilst taisnīguma izjūtai. Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Taisnīguma princips nav tikai deklaratīva tiesību ideja, kura ir tālu kaut netverama un neapjaušama, tas „dzīvo” tiesībās, ikvienā tiesību normā. Taisnīgums ir dabiski izcēlies no tautas gara un tās prāta.
Taisnīguma izpratnes definīciju: taisnīgums ir tautas, valsts un ikviena tiesību subjekta saprātīgās izpratnes un apziņas, sociālo un ekonomisko labumu mēra vidusceļš, kurš dibina tiesiski stabilu, paredzamu un godīgu paļaušanos uz faktisko vai nākotnē sagaidāmo atrisinājumu.
Taisnīguma veidi ir iedalāmi pēc interesēm, objektīvajā un subjektīva un pēc resursu sadales sadalošajā un izlīdzinošajā taisnīgumā. Kaut arī objektīvais taisnīgums ir nostiprināts tiesību normās, tomēr ir gadījumi, kad tam nākas atkāpties subjektīvā taisnīguma priekšā. Ir svarīgi, lai sadalošā taisnīguma izvirzītajiem mērķiem pakļautos visi, pretējā gadījumā, resursu sadale nebūs taisnīga. Savukārt izlīdzinošajam taisnīgumam ir pilnībā jāizlīdzina nevienlīdzība vai pāridarījums.
https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/9020
…
