Kas pirmais ienāk prātā, kad mēs saskaramies ar jēdzienu “rituāls”? Kaut kas ceremoniāls. Vainagi, katafalki, zārki – bēru rituāls. Baznīca, garīdznieks, lūgšana - reliģisks rituāls. Kāzu rituāls. Vai kaut kas no senatnes, maģisks – “rituālā upurēšana”, “bruņinieku kārtā iecelšanas rituāls”...
Patiesībā viss tas ir īstenības vājš atspulgs. Dažādi rituāli pavada mūs no dzimšanas. Kas ir “rituāls” plašākā nozīmē?
-“ Kādas formālas darbības vai to virkne, kuras asociējas apziņā ar kādu reālu notikumu un it-kā “saistošas” to pavadīt – bet būtībā nekādas reālas saistības ar šo notikumu tām nav, un pašas pa sevi šīs darbības ir absolūti bezjēdzīgas”... Patiesi, kāda saistība ir nelaiķim ar vainagiem, zārkiem, sēru mūziku un kapa runām? Cieņa pret aizgājēju? Arī bezjēdzīgs vārdu savienojums, arī - rituāls. 70 gadus mēs dzīvojām ateistiskā valstī, bet mirušos apglabājām ar visu atribūtiku, teicām patētiskus vārdus un “cienījām aizgājēju piemiņu”... Iedomājieties šo situāciju no materiālisma pozīcijām. Atrodiet kaut kripatu racionāla skaidrojuma. Bet neskatoties uz to, lielākais vairums dievam neticošo, rīko bēres ar visu atribūtiku! Vai vēl – zelta gredzeni, puķes, kāzu tērpi, Mendelsons ir kaut cik saistīti ar divu cilvēku vēlmi dzīvot kopā? Ak, lai būtu skaisti? Bet kāpēc tad šis “skaisti” ir tik vienāds visiem? Ak, lai būtu kā pieņemts... Nu, tā, lūk... …
