Arī mūsdienās jau sākot ar 1974. gadu turpinās trešais demokratizācijas vilnis. Tas ir diez gan ilgs periods, bet līdz ar to jaunajām demokrātijām ir diez gan daudz dažādu izaicinājumi dažādās dzīves jomās, kā kultūrā, politikā un ekonomikā. Par nākotnes perspektīvām ir jādomā arī vecajām demokrātijām, kurām arī ir tik pat liela iespēja saskarties ar kādiem no minētajiem izaicinājumiem. Aktuāls jautājums ir arī par to, cik ilgi demokrātijas vilnis ilgs un vai ir iespējams arī tā atgriezeniskais vilnis. Tas ir saistīts jautājums gan domājot par demokrātijas dzīvotspēju, gan arī par tās nākotnes perspektīvām.
„Kas notiktu, ja Amerikāņu modelis vairs ilgāk neietvertu stiprumu un veiksmi, vai tas būtu uzvārējošais modelis?”1 Tas arī ir viens no neatbildētajiem jautājumiem, kāda valsts sistēma būtu dominējošā, ja par vienu no savas ārpolitikas mērķiem ASV neizvēlētos izplatīt demokrātiskās vērtības arī citur pasaulē. Vai tad demokrātiskās vērtības būtu attīstījušās pašas no sevis, kā nepieciešamība brīvākiem un neatkarīgākiem dzīves apstākļiem?…
