Rīgas osta.
Daugavas lejtecē sākotnēji dzīvojuši kurši, bet no 11.gs. – lībieši jeb līvi. Gan kurši, gan līvi bijuši jūrasbraucēji, tādēļ savas apmetnes centušies veidot ūdens malā. Senie kurši sirojuši tālu, drosmē un arī nežēlībā sacenšoties ar skandināvu vikingiem. Līviem tuvāka bijusi tirdzniecība, taču arī viņi apmeklējuši svešas zemes, vismaz Baltijas jūras krastos, ja ne tālāk.
Pie Rīgas – vai apmetnes vēlākās Rīgas vietā – bijusi laba osta. Tā atradusies Daugavas pietekas Rīgas jeb Rīdziņas upes paplašinājumā nedaudz augšpus ietekai – Rīgas ezerā. Protams, vispirms te bijusi dabīga osta – dabas izveidota vieta, kur kuģi varējuši patverties no vēja, viļņiem, straumes un kustīgā ledus, izkraut vai iekraut preces un izsēdināt krastā pasažierus. Taču vēlāk cilvēki šo ērto dabīgo ostu papildinājuši un uzlabojuši. Arheologi kādreizējās Rīgas upes vietā atrakuši un izpētījuši 12.gs pāļu atliekas, tie bijuši iedzīti rindā perpendikulāri kādreizējam krastam. Šie pāļi acīmredzot veidojuši pamatu toreizējo nelielo kuģu piestātnei – streķim vai laipām. Tātad Rīgas osta – ne tikai dabīga, bet arī jau ar mākslīgām būvēm papildināta – pastāv deviņus gadsimtus un 2001.g. tā iegāja savas vēstures desmitajā gadu simtenī.
Upe baroja ciema ļaudis. Klusos brīžos viņi nodarbojās ar zvejniecību, taču zveja nebija galvenais iztikas avots. Peļņu deva no jūras ienākošie kuģi vai pa straumi no augšas nobraukušās laivas. Tirgotāju kuģiem varēja pret atlīdzību piedāvāt loča pakalpojumus. Ja kuģim gadījās uzbraukt sēklim, dabūt sūci vai piedzīvot citu kļūmi, ciema ļaudis kļuva par stāvokļa noteicējiem. Ja svešajiem tirgotājiem nācās nest kravu krastā, varēja iekasēt savu daļu par zemes izmantošanu. Protams, pie izdevības ciema ļaudis varēja paņemt visu – nerakstītās krasta tiesības bija spēkā arī toreiz.
…
