Rentgenstarojums jeb X-stari ir elektromagnētiskais starojums, kura viļņu garumi ir intervālā no 5•10-9 līdz 4•10-12 m, bet svārstību frekvence ir no 6•1016 līdz 7,5•1019 Hz. Šo starojumu 1895. gadā atklāja Vilhelms Konrāds Rentgens, pētot elektrisko izlādi vakuumcaurulē. Tika konstatēts, ka tas spēj iziet cauri gan melnam papīram, gan plānai metāla plāksnei, gan cilvēka organisma mīkstajiem audiem. Turklāt tas spēj izraisīt fotoplates nomelnošanos, luminiscenci, kā arī elektroskopa izlādēšanos.
Rentgenstarojums laboratorijas apstākļos rodas vai nu ātro elektronu bremzēšanās dēļ, kas noris antikatoda (anods un katods) vielas materiālā, vai arī antikatoda plāksnītes atomu iekšējo čaulu elektronu ierosināšanas rezultātā. To iespējams panākt ar rentgenlampām (elektronu un jonu lampas). Rentgenstari veidojas ātrām, lādētām daļiņām (parasti elektroniem) bremzējoties vielā vai elektromagnētiskajā laukā (elektrons zaudē savu enerģiju saduroties ar vairākiem atomiem pēc kārtas, uz katru zaudējot daļu no enerģijas. Līdz ar to rodas vairāki fotoni ar atšķirīgiem viļņa garumiem).
Tumšā lauka metode
Tradicionālajā rentgenogrāfijā attēls veidojas tādējādi, ka daļa starojuma tiek absorbēta un nenonāk līdz jūtīgajai filmai. Piemēram, kauliem piemīt mazāka rentgenstarojuma caurlaidība salīdzinājumā ar muskuļiem vai citiem mīkstajiem audiem, tāpēc attēla negatīvā tie redzami kā gaiši laukumi uz tumša fona. Tomēr parastajās rentgenogrammās kontrasts nav sevišķi labs (skat. 1. att.), un bieži vien attēls atgādina miglainu atblāzmu, kurā grūti izšķirt detaļas.
…
