Kā gadsimtos pirms Kristus dzimšanas, tā arī pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas senajā Grieķijā un Romā bija vājš priekštats ne tikai par Baltijas jūru, bet arī par Ziemeļeiropu vispār. Gluži retas ir tās ziņas, kuras kaut vai hipotētiski var saistīt ar mūsu Latvijas teritoriju.
Dzintara mode Romā lika pievērsties Baltijai arī vienam no izcilākajiem Senās Romas vēsturniekiem Kornēlijam Tacitam (ap55 – ap 120). Tacits ieņēma Romā augstus amatus – bija konsuls un prokonsuls. 98. gadā viņš sarakstījis savu darbu par ģermāņiem un Ģermāniju (De Germania), kur 45. nodaļā ievietoja ziņas par aistiem (Aestii), kas dzīvojot uz austrumiem no ģermāņiem un kopjot labību labāk nekā ģermāņi. Aisti esot tie, kas ievācot dzintaru. Kā Tacits tā arī Plīnijs Vecākais (Romas vēsturnieks) atstājuši mantojumā rakstus, kuros dzintars aplūkots ne vien kā modes un greznuma priekšmets senajām kultūras tautām. Pateicoties tieši viņu vēstījumiem, uzzinām par mūsu pirmdzimteni, tālīnajiem senčiem, tām ciltīm, no kurām cēlušās baltu tautas, un dzintara ceļiem, kas tolaik savienoja Baltijas un Vidusjūras piekrastes.
Tacits: «Sveviešu jūras apskalotajā labajā krastā dzīvo Aestu (aistu) ciltis; šiem ļaudīm ticējumi, rituāli un dzīves paradumi tādi pat kā sveviem, bet valoda tuvāka Britānijas (ķeltu) valodai.
…
