17.gs.Eiropā bija raksturīgs ar absolūtu monarhiju rašanos. Ja līdz šim monarha vara bija kaut daļēji, bet limitēta, tad šajā laikā Eiropas monarhi pilnībā pārņēma gan likumdevējvaru, gan izpildvaru savās rokās. Sāka nostiprināties kapitālistiskā sistēma, tā nāca sairušā feodālisma vietā. Valsts tika identificēta ar nāciju un monarhu, kas valdīja tajā. Ģeogrāfiskie atklājumi veicināja rūpniecību un tirdzniecību, valdnieki nu jau uzturēja lielas armijas un floti, kas bija pastāvīgi. Palielinājās vēlme iegūt jaunas teritorijas, tāpēc šim laikam raksturīga liela politiskā nestabilitāte un militārie konflikti.
Par tā laika valdošo monarhiju tika uzskatīta Francija. Ludviķa 13.valdīšanas laikā karaļa pirmais ministrs kardināls Rišeljē salauza dižciltīgo feodāļu pretestību un nostiprināja centrālo varu. Tā Francijā tika atrisinātas iekšpolitiskās problēmas un sākās tās ārpolitiskie tīkojumi. Vislielāko varenību karaļa vara sasniedza Ludviķa 14.valdīšanas laikā. Šis valdnieks ļoti despotiski palielināja savu varu, tomēr tika sakārtotas arī valsts lietas. Ludviķis bija ļoti liels greznuma mīlētājs, to pierāda viņa uzceltā Versaļas pils, ko vēlāk sāka atdarināt citi Eiropas valdnieki. Lai vairotu savu varu un paplašinātu savas robežas, karalis gandrīz nemitīgi karoja ar visu Eiropu.…
