Sociālā psiholoģija pēta arī cilvēka uzvedību situācijās, kad viņš kādu cenšas apmānīt. Jau no bērnības saskarē ar citiem cilvēkiem mūs ierobežo daudzas nosacītības. Katrs cilvēks to saprot, un diez vai kāds no mums uzskata, ka runāt tikai patiesību ir viņa obligāts pienākums. Ir patiesība, kas nodara sāpes, un ir meli kā glābiņš. Tas ir atkarīgs no sociālās situācijas un apstākļiem, kuri dažkārt spiež nevis melot, bet vienkārši noklusēt patiesību. Zinātnieki uzskata, ka ne vienmēr nepatiesība ir jāatklāj. Taču krāpšana gan ir obligāti jāatmasko, ja tas ir tīšs nodarījums ar savtīgu nolūku.
Tādu dzīves sfēru, kur meli vai to iespēja netiek izmantota, nav daudz. Pieņēmums, ka nekādās cilvēku attiecībās nedrīkst būt nepatiesība, ir pārāk primitīvs. Daudzi cilvēki, kuri runā nepatiesību, nav meļi. Piemēram, neveiksmīgs padoms klientam par kapitālieguldījumu nav meli, ja konsultants pats nezina patiesību.…
